“ Vai tev kādreiz ir gadījies redzēt pilsētu, kas būtu līdzīga šai? – Hubilajs jautāja Marko Polo, gredzeniem rotāto roku pabāzis ārā no ķeizariskās galeras zīda baldahīna un norādīdams uz tiltiem, kas izliekušies pāri kanāliem, uz karaliskajiem namiem, kuru marmora sliekšņi mirkst ūdenī, uz vieglu kuģīšu šaudīšanos šurpu turpu un līkumošanu, paklausot garu irkļu kustībām, uz plakandibena liellaivām, no kurām tirgus laukumos tiek izkrauti dārzeņu grozi, uz balkoniem, jumtu terasēm, kupoliem, zvanu torņiem, salu dārziem, kas zaļi zaigo lagūnas pelēcībā.” /Italo Kalvino “Neredzamās pilsētas”/
Tā, 24. oktobra rītā, es, Anda Sproģe, un mana kolēģe Gita Ose devāmies uz Venēciju, lai baudītu ne tikai senās pilsētas skaistumu, bet gan lai mācītos Venēcijas 57. mākslas biennāles ietvaros kursos “ Laikmetīgā māksla kā ierosme mācību satura un metožu pilnveidei mākslas izglītībā”.
Aizvadītās sešas dienas bija ļoti intensīvas un piesātinātas, jo Venēcijas biennāle koncentrē sevī laikmetīgās mākslas aktualitātes, māksliniekus un izstādes, ko gribējām aptvert īsā laika posmā.
Pirmajā dienā devāmies uz biennāles izstādēm Giardini dārzos, kur pasaules lielvalstis uzbūvējušas sev pastāvīgus paviljonus jau kopš Napaleona laikiem. Patstāvīgais darbs visas dienas garumā ar laikmetīgo mākslu pārpildītajos paviljonos, kurā katra valsts uzrunāja mūs citādā veidā – provocējot, pievēršot eko tēmai, bēgļu tēmai, vai domām par vēsturi, kas ir visa pamatā.
Mūs uzrunāja un iespaidoja Krievijas paviljons, kura tēmas pamatā bija vēsture, kari un atmiņas. Baltas skulptūras tumšā telpā mijās ar iespaidīgām gaismas un skaņas instalācijām. Neprastas sajūtas bija Izraēlas valsts paviljonā, kur ekspozīcija iekārtota divos stāvos. Uzkāpjot augšā, tu nonāc mākoņu zonā, kā lidmašīnā, bet leja redzi mazos zemes pleķīšus, kas izskatās pēc austas segas. Britu paviljons, kā vienmēr pārsteidza ar iespaidīgajām milzu skulptūrām, ka iedvesa bijības sajūtu.
Otrā dienā devāmies uz biennāli Arsenale, jeb Arsenālā. Kā jau zināms, visā pasaulē, militāro noliktavu izmantošana mākslas izstāžu iekārtošanai.
Mūsu galvenais mērķis, ar ko arī sākām Arsenāla apskati, bija latviešu mākslinieka Miķeļa Fišera ekspozīcijas apmeklējumu: “Galvenais konflikts, kas tiek izspēlēts Fišera mākslā, ir absolūti klasisks: tas ir jautājums par dažādu sabiedrības grupu atšķirīgajām ideju sistēmām, kurās dzīvojam; tas ir konflikts starp materiālismu un ideālismu.” (Elita Ansone)
Continue reading →